Foto: ekrānuzņēmums
Elīna skatījās uz vīru un domāja, cik dīvaini ir iekārtota dzīve. Pirms divdesmit gadiem viņa bija jauna, ambicioza meitene, kas ticēja, ka mīlestība spēj pārvarēt jebkādus šķēršļus
Tagad viņai bija četrdesmit seši, bet Viktoram – sešdesmit četri. Astoņpadsmit gadu vecuma starpība, kas toreiz šķita tik nenozīmīga, tagad bija pārvērtusies par bezdibeni.
– Viktor, vai tu neesi redzējis manus auskarus? – viņa jautāja, lai gan lieliski zināja, ka vīrs neatbildēs.
Vīrietis tikai apgriezās uz otru sānu un turpināja gulēt. Katru vakaru viens un tas pats – deviņos viņš jau gultā. Bet viņai gribējās dzīvot, gribējās piedzīvojumus, taču tā vietā viņa sēdēja virtuvē un ritināja sociālo tīklu ziņu plūsmu, kur bijušās klasesbiedrenes publicēja ceļojumu bildes.
Kādreiz viņa bija aizvedusi Viktoru no ģimenes. Viņš bija veiksmīgs inženieris, ar labu amatu, labu automašīnu. Bet viņa – jauna praktikante viņa nodaļā. Viņu romāns attīstījās strauji. Viktora sieva uzzināja visu pēdējā – kad Elīna jau gaidīja bērnu.
– Tu izjauci ģimeni, – toreiz viņai teica tā sieviete. – Bet es tev neko neteikšu. Dzīve visu noliks savās vietās. Elīna toreiz tikai pasmīnēja. Kādas muļķības. Viņa un Viktors mīlēja viens otru, viņiem būs bērns un brīnišķīga nākotne.
Dēls Kārlis piedzima skaists un spēcīgs. Pirmie gadi bija laimīgi – vīrs veidoja karjeru, viņa rūpējās par bērnu, viņi nopirka dzīvokli, nomainīja automašīnu. Elīna jutās kā pasakā. It īpaši, kad nejauši satika bijušo Viktora sievu veikalā – nogurušu, novecojušu. Bet gadi gāja. Viktors sāka ātrāk nogurt. Sākumā atteicās no vakara pastaigām, tad no braucieniem uz vasarnīcu, pēc tam – no ceļojumiem.
– Elīn, brauc tu ar Kārli uz jūru. Es šoreiz palikšu mājās. Sieviete neko neteica. Domāja – tas tikai uz laiku. Cilvēks ir pārguris, vajag atpūtu. Bet pagaidu kļuva par pastāvīgu.
Foto: Pixabay
Kārlis izauga, iestājās universitātē citā pilsētā. Retāk atbrauca – mācības, darbs, draudzene. Elīna palika viena ar vīru, kurš ar katru gadu arvien vairāk pārvērtās par vecu vīru.
– Varbūt sestdien aiziesim uz teātri? Jauna izrāde būs, – viņa piedāvāja vakariņu laikā.
– Kāpēc? Var jau arī pa televizoru kaut ko paskatīties, – Viktors atbildēja, neatlaižot skatu no griķu šķīvja.
– Bet tas taču nav tas pats. Dzīvi aktieri, atmosfēra…
– Elīna, man ir grūti ilgi sēdēt. Mugura sāp, tu taču zini. Viņa zināja…
Draudzenes deva dažādus padomus. Marina, divreiz šķīrusies, teica tieši:
– Domā, kamēr nav par vēlu. Atrodi sev jaunāku vīrieti. Tu vēl esi skaista sieviete.
Irina, uzticīga sieva savai vienaudzei, kratīja galvu:
– Pacieties, Elīn. Tu pati izvēlējies vecāku vīrieti. Tas bija paredzams.
Un Elīna nezināja, ko darīt. Viņa skatījās uz savām rokām – vēl joprojām skaistas, koptas. Uz savu atspulgu spogulī – parādījušās krunciņas, bet viņa joprojām pievilcīga. Un viņa gribēja dzīvot, nevis vienkārši eksistēt līdzās cilvēkam, kurš garīgi jau bija kļuvusi par veci.
– Viktora, varbūt paņemam suni? – viņa kādreiz ierosināja.
– Kam mums tās problēmas? Pastaigas, barot, tīrīt. Nē, paldies.
– Bet man ir garlaicīgi.
– Atrodi sev hobiju. Izšūšana vai adīšana. Visas tavas vecuma sievietes ar to nodarbojas.
Elīna paskatījās uz vīru nesaprašanā. Sievietes viņas vecumā? Viņš runāja tā, it kā viņa būtu viņa vienaudze, it kā arī viņai būtu pāri sešdesmit.
Un tad viss manījās un notika lūzuma brīdis…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
